Ziemassvētku apsveikumi, cik man ir iznākusi ar tiem darīšana reklāmas jomā un vispār dzīvē, man saistās ar kaut ko konkrēti garlaicīgu. Līdz šim ikreiz, kad tuvojās gada klusākie svētki, es nodrebēju, jo jutu - tūlīt būs jādomā brīnumu/novēlējumu/piparkūku sviests. Ja vēl tas būtu vienkārši šāds sviests. Nē. Tur vēl sagaida no tevis kreatīvo rozīni, kas, protams, padara pasākumu vēl dumjāku.
Es zināju, ka Emergency šāda pieeja nav kā suga, tomēr inerces pēc nodrēbēju tik un tā. Kad Ernests nāca klajā ar savu manjakāli/pozitīvi/kutelīgi uzlādēto ideju, es īstenībā nezināju, ko domāt. Nu, bilde. Kādā sakarā? Un tomēr tajā atmosfērā kaut kas bija. Kaut kas tāds, kas neļāva mest plinti pie malas. Tas bija tas vitālais grēcīgums, kam vajadzēja radīt adekvātu eleganti zaimojošu tekstu. Pēc pāris dienu prātošanas Emergency kolektīvajā apziņā uzpeldēja laimes vēstuļu koncepts, kas likās lieliski pildām elegantās zaimošanas funkcijas.
Kā Ziemassvētku, tā gadu mija ir svētki, kuru prastās klišejas reklāma apdzied visintensīvāk, tāpēc, manuprāt, iekārt vēl vienu brīnumsveci eglītē ir noziegums pret gaumi. Ja vispār kaut ko šajā virzienā darīt, tad labāk caurcaurēm bezdievīgi.
